Lai labi dzīvotu, kā paskaidrots citā rakstā, mums ir ne tikai pareizi jāizprot slimības (zinot Hamera skaidrojumus), bet arī pareizi jāizmanto vispārējā pieeja dzīvei (kas ir arī visvienkāršākā un visefektīvākā).
Pēdējo, manuprāt, labi raksturo šī lietussarga metafora.
Ir divi veidi, kā lietussargu noturēt vertikāli, nekustīgi un līdzsvarā:
turot to ar diviem pirkstiem par galu un tādējādi ļaujot, lai tā svars padara to vertikālu.
Ripu galu uzspiešana uz augšu. Daudz strādājot (tagad spiežot vairāk nekā vienu stieni, kas palicis zems, tad vēl vienu, ...) un ar sliktu rezultātu, jo lietussargs vienmēr ir nelīdzsvarots kustībā. (Ja lietussargu paņemam par rokturi, mēs pieliekam tādu pašu spēku kā stūmjot stieņu galus, strādājam tāpat, bet no citas vietas).
Pirmā iespēja atbilst tam, kurš par savas dzīves centru izvirza Dievu (ne tikai vārdos), otrā - tam, kurš cenšas saglabāt līdzsvaru savā dzīvē ar "triku" palīdzību, lai zinātu daudzas lietas, bet ne vissvarīgākās.
Ķermeņa aspektā saglabāt līdzsvaru visos mainīgajos dzīves apstākļos (vides (aukstums, karstums,...), attiecību (cīņas), sociālo (bezdarbs),...) nozīmē saglabāt veselību.
Gan ķermeņa, gan dvēseles līdzsvars ir priekšnoteikums, lai darbotos daudz un labi. Ja esam slimi, mēs maz ko varam darīt. Ja esam veseli, bet viegli satraucamies, mēs arī neko daudz laba nedarīsim, jo izšķērdēsim savu un citu cilvēku laiku un enerģiju.
Lietussargs ir mūsu ķermenis un dvēsele. Ķermeņa uzturēšana līdzsvarā (veselībā) palīdz mums saglabāt dvēseles līdzsvaru, taču ar to var nepietikt.
Divi pirksti, ar kuriem mēs turam lietussargu, ir divas atbildes uz diviem pamatjautājumiem: kas mēs esam un ko mēs šeit darām (mēs esam Dieva dēli, ja esam kristīti, un mēs esam žēlastībā, un mēs esam šeit, lai dotu godu Dievam).
Mums nav nekāda labuma no veselīga ķermeņa un dzīves bez grūtībām, ja mēs nezinām, kam to veltīt, vai arī veltām to nepareizām lietām, kā tas ir, piemēram, ja par ceļabiedru ņemam (nezinot to) zagli.
Šīs divas patiesības ir mūsu labas dzīves pamats:
tās palīdz mums saglabāt līdzsvaru visās neizbēgamajās dzīves grūtībās;
tie kalpo mums, lai izlemtu, ko darīt ar iepriekšējo atlikumu.
Šīs divas patiesības ir vissvarīgākās. Svētā Bernadete (Lurdas vizionāre), kas redzēja Jaunavu 13 gadu vecumā, bet vēl bija analfabēta un nevarēja apgūt reliģisko mācību, drīkstēja doties pie pirmās komūnijas, jo viņa vismaz zināja šīs divas patiesības.
Ja mēs nezinām šīs divas patiesības, tad, lai cik daudz naudas, veselības, slavas mums būtu, tās nepadarīs mūs laimīgus: "ar šo jauno grāmatu, mašīnu, darbu, kursiem, terapiju,...". Es beidzot būšu laimīgs" (nē, kaut kā vienmēr "pietrūkst", jo mēs esam radīti bezgalībai (*), un tikai šīs divas patiesības mūs ar to "savieno") (**).
(*) "Tu esi radījis mūs Tev, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatrodas Tevī". Augustīna "Izziņas", I, 1, 1, 1.
(**) Papildus šo patiesību apzināšanai mums tās ir arī jāīsteno praksē ("ticība bez darbiem ir mirusi ticība" Jēkaba 2, 24).
Šeit (lappušu apakšā) mēs informējam par izmaiņām šajā tīmekļa vietnē. |
Nepabeigts darbs. |
